Pīšļu apgānītājs

Viljams Folkners
PĪŠĻU APGĀNĪTĀJS
ROMĀNS
Amerikāņu rakstnieks V. Folkners (1897—1962) šajā Izlasē iekļautajos darbos pavēris spilgtu Amerikas Dienvidu sabiedrības ainu XX gs. divdesmitajos un trīsdesmitajos gados. Romānā «Pīšļu apgānītājs» psiholoģiskā aspektā aplūkota rasu problēma Dienvidos. Izlasē ietvertie darbi dod priekš» statu par V. Folknera daiļrades pamatievirzēm, galvenajām tēmām un varoņiem.
No angļu valodas tulkojušas Inese Veide un Vanda Vikane
Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis
Mākslinieks Valentīns Ozoliņš
Riga «Liesma» 1979
Sastadījusi J. Palijevska
«Es esmu fermeris, laucinieks, bet man patīk rakstīt. Man loti patīk arī zirgi — es audzēju tn iejāju zirgus. Tas man patīk pat labāk nekā rakstīt,» — tā par sevi teicis nākamais Nobela rēmijas (1949) laureāts. Sī piezīme, kuru Viljams Folkners mēdzis daudzreiz atkārtot, gan zjautrinājusi, gan satriekusi viņa lasītājus vairāk nekā 40 gadu. Taču, lai arī kādā kārtībā viņš pats uzskaitījis savas patīkamās nodarbības, Folkners vispirmām kārtām bija rakstnieks, turklāt, pēc pašreizējā vērtējuma, viens no lie­lākajiem Amerikas rakstniekiem. V. Folknera (1897—1962) daiļrades ceļš nav bijis viegls. Sākumā viņa darbi nav guvuši lielu atsaucību sabiedrībā, tikai daži kritiķi un rakstnieki pievērsuši tiem uzmanību. Tomēr viņa radošā enerģija it kā atbrīvojusies, guvusi pārliecību par savu spēku, un nākamajos desmit gados oriģinālais prozaiķa talants sasniedzis apbrīnojamu pilnību. Pasaulē, it īpaši Francijā, sajūsma par Folknera darbiem situsi augstu vilni.
Franču jaunatnei, sacījis Zans Pols Sartrs, Folkners bija dievs.»
par savu daiļrades metodi Folkners tuvs Dostojevskim un Tolstojam. Tāpat kā Dostojevskis, viņš apšauba saprātu un atzīst paradoksu, tāpat kā Tolstojs, ir savu dzimto lauku rakstnieks, rakstnieks, kurš tiecas pēc realitātes, cilvēks, kurš alkst pēc taisnības.
Folknera prozai ir senatnīgs skanējums, tāds, kāds ir labam, skaistam medību ragam. Tas aicinās katru lasītāju, kurš vien vēlēsies vērīgi tajā ieklausīties.
Viljams Folkners dzimis un mūža liehiko daļu pavadījis Amerikas Dienvidos. Viņš ir īsts Dienvidu rakstnieks. Ar Dienvidu leģendāro pagātni, problēmām un kolorītu, ar Dienvidu smaržām un skaņām piesātināti viņa darbi, it īpaši pirmais lielākais romāns «Sartoriss» (1929). Romāns ir daļēji autobiogrāfisks. Varenās Sartorisu dzimtas hronikā pavīd Amerikas pilsoņu kara pulkveža Viljama Folknera — rakstnieka vecvectēva, pārgalvīgā dēkaiņa un duelanta, apkaimē pirmā dzelzceļa būvētāja, kā arī vec­tēva — vietējās bankas prezidenta vaibsti. Stāstot par Bejardu Sartorisu, autors pauž domu, ka ikviena cilvēka raksturā metus ievil­kusi pagātne, tagadnes kaislības tajā tikai ieauž rakstus gluži kā persiešu paklājā.
Mežs — biezs, plašs un vēl neskarts, taču tā malās neatlaidīgi ar cirvi un arklu graužas cilvēks. Bojāejai nolemts mežs, kuram cauri brāžas vecais lācis — nevis parasts, mirstīgs zvērs, bet nevaldāms un neuzveicams seno, aizgājušo laiku, senās, brīvās dzīves rēgs. Un gadskārtējais greznais medību rituāls par godu vecā, niknā lāča nemirstībai . . .
Cilvēki, saudzējiet dabas krāšņumu, jo jums pašiem tik nepieciešama saskarsme ar to! Sī tēma heroiski poētiskā noskaņā risināta stāstā «Lācis» (1942), kurš uzskatāms par augstāko sasniegumu rakstnieka daiļradē.
Kā jau dienvidniekam, Folkneram aktuala ir rasu problēma. Viņa attieksme pret to skaidri parādīta romānā «Pīšļu apgāni tajs» (1948). Baltā zēna un nēģera visai dēkaino piedzīvo­jumu tēlojumā Lūkass Bīčems parādīts ne vairs kā garīgi nomākts, beztiesīgs radījums, bet gan kā indivīds, par savām tiesībām cīnīties spē­jīgs Melnais Cilvēks.
Apvāku zīmējis A. Galeviuss.